Joko Sakurai raksts, kas 2018. gada 6. augustā parādījās laikraksta Nikkei pirmajā lappusē, ir raksts, ko vajadzētu izlasīt visiem Japānas iedzīvotājiem, kuri prot lasīt drukāt.
Visiem Japānas pilsoņiem, kuri lasa šo rakstu, vajadzētu noliekt galvu pie domas, ka šeit ir īsta patriote, sieviete un mūsu vecākā.
Tekstā, izņemot virsrakstu, uzsvars ir mans.
Kan Naoto administrācija un tās dvīņumāsa
Jūlijā, valdībai valdot ārkārtīgi augstai temperatūrai, kas dažos apgabalos pārsniedza 41 grādu, valdība pieņēma Ministru kabineta lēmumu par Piekto enerģētikas pamatplānu (Piektais plāns), kura darbības termiņš ir līdz 2030. un 2050. gadam.
Tika automātiski pagarināts arī Japānas un ASV nolīgums par kodolenerģijas izmantošanu, kura termiņš beigsies pēc 30 gadiem.
Šajā kontekstā Japānas Atomenerģijas komisija paziņoja, ka saskaņā ar jaunajām pamatnostādnēm tā “samazinās turētā plutonija daudzumu”. Priekšsēdētājs Yoshiaki Oka pauda bažas par pašreizējo plutonija daudzumu, kas pārsniedz 47 tonnas.
Lai gan plašai sabiedrībai tas ir sarežģīts jautājums, tomēr tas ir ļoti svarīgs jautājums attiecībā uz to, vai Japāna turpinās nodrošināt stabilu elektroenerģijas piegādi, kas ir bagāta un droša dzīvesveida pamats.
Aplūkojot enerģētikas politiku, atklājas kas pārsteidzošs.
LDP-Komeito koalīcijas valdības politika ir tāda pati kā iepriekšējās Japānas Demokrātiskās partijas valdības Naoto Kana vadībā.
LDP-Komeito koalīcijas valdība ir pārņēmusi Kana administrācijas pamatpolitiku un turpina to ievērot līdz pat šai dienai.
Tās enerģētikas politika, kas ir identiska Kan administrācijas pret kodolenerģiju vērstajai ideoloģijai, jau ir cietusi neveiksmi.
Piektais plāns, kuram vajadzēja raudzīties uz mūsu valsts nākotni, pats par sevi ir neizpildāms.
Piektajā plānā ir aicināts līdz 2030. gadam palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu no saules un vēja enerģijas līdz 22-24 % no visiem enerģijas avotiem, padarot to par galveno enerģijas avotu tādā veidā, kas atbilstu divām prasībām - kļūt ekonomiski neatkarīgai bez valsts subsīdijām vai preferenciāla režīma un kļūt par dekarbonizācijas trumpi.
Saules enerģija veido 4,4 % no kopējā apjoma, bet vēja enerģija - 0,6 %.
Atjaunojamā enerģija ir svarīga kā primārais enerģijas avots nākotnē, un es uzskatu, ka mums būtu jākoncentrējas uz pētniecību un izstrādi (pētniecību un attīstību) kā vienu no valsts stratēģijas pīlāriem.
Tomēr no meteoroloģiskā un ekonomiskā viedokļa ir grūti drīzumā par primāro enerģijas avotu padarīt tādus svārstīgus enerģijas avotus kā saules un vēja enerģija.
Vai mēs redzam risinājumu tuvāko 10 gadu laikā?
Eksperti par to ir pesimistiski noskaņoti.
Atjaunojamā enerģija būtu jāskata kā tālākas nākotnes mērķis. No otras puses, kodolenerģija ir enerģijas avots, ko var piegādāt nekavējoties.
Tomēr Piektajā plānā šis jautājums nav aplūkots.
Tajā tikai norādīts, ka valdība pēc iespējas vairāk samazinās atkarību no kodolenerģijas un pēc tam, uzlabojot drošību, atjaunos kodolspēkstaciju darbību.
Plāna projektā bija norādīts 20-22 % mērķis, taču tas ir svītrots.
Ņemot to vērā kopā ar iepriekš minēto plutonija samazināšanas politiku, Japānai neizbēgami būs jāpalielina atkarība no fosilā kurināmā, piemēram, oglēm, lai kompensētu nestabilu atjaunojamās enerģijas piegādi.
Papildus plāniem ekspluatēt 200 pasaulē modernākās atomelektrostacijas Ķīna ir arī paziņojusi, ka tā 143 vietās uzbūvēs 200 000 kW mazos modulāros reaktorus (SMR), lai krasi samazinātu ogļu izmantošanu vietējās siltumapgādes vajadzībām.
Kamēr Ķīna un pārējā pasaule cenšas veidot savas valstis, balstoties uz modernu kodolenerģiju, vai Japāna būs vienīgā valsts, kas pilnībā atteiksies no šīs pieejas?
Japānas kodolenerģētikas politika burtiski tiek izrakņāta no saknēm.
Japāna ir importējusi urānu kodoldegvielai no Amerikas Savienotajām Valstīm un citām valstīm un, pārstrādājot kodolreaktoros izmantoto urāna degvielu, ir ieguvusi plutoniju.
Kodoldegvielas ciklā atomu degviela tiek atkārtoti izmantota ātrā selekcijas reaktora prototipā Monju (Fukui prefektūrā) un parastos vieglā ūdens reaktoros (plutonija termiskajos).
Uz to balstās Japānas kodolenerģijas politika.
Tomēr ir nolemts, ka Monju tiks slēgts.
Vienīgais veids, kā saglabāt kodoldegvielas ciklu, ir izmantot plutonija termisku reaktoru.
Tikai četras atomelektrostacijas, kas ir atsākušas darbību, var būt plutonija termiski termiskās.
Katra no šīm spēkstacijām patērē 0,4 tonnas plutonija gadā.
Kad Rokkasho pārstrādes rūpnīca Aomori prefektūrā, kuru paredzēts pabeigt pēc trim gadiem, sāks darboties, tā no izlietotās kodoldegvielas gadā iegūs 8 tonnas plutonija.
Rezultātā tiek apspriests jautājums par izlietotās kodoldegvielas nepārstrādi vai pārstrādes ierobežošanu, lai izpildītu Kodolenerģijas komisijas “solījumu” samazināt plutonija krājumus.
Kodolenerģētikas komisijas politika varētu izbeigt kodolenerģētikas nozari, pārtraucot Japānas kodoldegvielas ciklu.
Tieši to Kan cenšas panākt.
Tas pilnībā sakrīt ar Kana plānu.
Viņš liek tautai maksāt ievērojamu slogu par atjaunojamo enerģiju, piekopjot neveiksmes kodolenerģijas politikā, nesamērīgi paļaujoties uz fosilo kurināmo, piemēram, oglēm, un padarot Japānu par lielu CO2 emitētāju.
Kāpēc mūsu valsts tiek virzīta pa šo muļķīgo ceļu?
Tā kā Japānas un ASV kodolvienošanās tika automātiski pagarināta, gan no Japānas puses, gan no Amerikas puses turp un atpakaļ tika izplatīta tāda informācija kā “Japānas plutonija krājumi 47 tonnu apjomā”, “pietiek apmēram 6000 atombumbu” un “kodolieroču izplatīšanas risks”.
Tomēr šī informācija nav precīza.
Japānas rīcībā esošās 47 tonnas plutonija ir reaktoru plutonijs, un tā sastāvs un tīrība būtiski atšķiras no ieroču plutonija, ko var izmantot kodolieroču izgatavošanai.
Apvienotā Karaliste un Francija ir pārstrādājušas un uzglabājušas aptuveni 36 tonnas Japānas plutonija.
Turklāt Rokkasho pārstrādes rūpnīcā ir izvietoti Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) inspektori, un Japāna tiek stingri kontrolēta.
Japānai ir zinātniski un fiziski neiespējami uzbūvēt atombumbu.
Japānas plutonija glabāšanā nav nekā slikta.
Vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir ekspluatēt pārstrādes rūpnīcu un pabeigt kodoldegvielas ciklu.
Neraugoties uz to, Japāna ir bailīgi izturējusies pret neprecīzu vai apzināti maldinošu informāciju.
Kad tika paziņots, ka Japānas un ASV kodolvienošanās tiks automātiski pagarināta, plašsaziņas līdzekļi nekavējoties ziņoja par “starptautiskās sabiedrības bažām”.
NHK komentētājs Noriyuki Mizuno pat aizgāja tik tālu, ka apgalvoja, ka “Ķīna un Ziemeļkoreja ir norādījušas Japānu kā valsti, kas potenciāli var izstrādāt kodolieročus” (1. augusta izdevumā “Jiron Kouron”).
Šāda veida informācijas mērķis ir piespiest pārstrādes rūpnīcu slēgt, iznīcināt kodoldegvielas ciklu un apglabāt Japānas kodolenerģētikas nozari kopumā.
Abe administrācijai, kas ir atbildīga par Japānas enerģētikas politiku, būtu jāapzinās, ka pret kodolenerģētiku vērstās informācijas dēļ Japānas nākotne ir apdraudēta, un jāstrādā pie enerģētikas politikas atjaunošanas.
Concerto for Violin and Orchestra in D Op. 77 (1987 Remastered Version) : II. Adagio
