Turpmāk lasāms izvilkums no Takayama Masayuki sērijveida rubrikas, kas publicēta ikmēneša abonētajā žurnālā Themis, kurš vakar nonāca man mājās.
Šis raksts arī pierāda, ka viņš ir vienīgais žurnālists pēckara pasaulē.
Pirms ilgiem laikiem Japānā ieradās kāds vecāka gadagājuma profesors no Monako Karaliskās baleta skolas, kuru ļoti cienīja primabalerīnas visā pasaulē.
Toreiz viņa teica šādus vārdus par mākslinieku nozīmi.
“Mākslinieki ir būtiski, jo tikai viņi var izgaismot apslēptas, slēptas patiesības un izteikt tās.
Neviens nevarētu apstrīdēt viņas vārdus.
Masajuki Takajamama ir ne tikai vienīgais žurnālists pēckara pasaulē, bet nav pārspīlēti teikt, ka viņš ir arī vienīgais mākslinieks pēckara pasaulē.
Šī tēze arī skaisti pierāda mana apgalvojuma pareizību, ka pašreizējā pasaulē neviens nav pelnījis Nobela prēmiju literatūrā vairāk par Masayuki Takayama.
Šī grāmata ir obligāti jāizlasa ne tikai japāņiem, bet arī cilvēkiem visā pasaulē.
Yoichi Funabashi, bijušais Asahi Shimbun darbinieks, ir uzrakstījis melu pilnu komentāru par Abe.
un ignorē arī Mahathira runas “Ja nebūtu Japānas” saturu.
Viņš saka: “Nolaupīšanas jautājums ir šķērslis Japānas un Ziemeļkorejas attiecību normalizēšanai.”
Laikrakstā Sankei Shimbun ir daudzas informatīvas slejas, kas “ziņo patiesību”. Rui Abiru “Kyokukugen Gomen” vienmēr ir svaigs pārsteigums un pamatīgs baudījums, vienlaikus liekot aizdomāties par realitātes tukšumu.
Tas ir tik stimulējošs tāpēc, ka materiāla avots ir pats Šindzo Abe.
Neviens cits žurnālists nav tik dziļi un tik ilgi iedziļinājies materiāla avotā kā Abiru.
Viņš patiešām ir vienreizējs žurnālists.
Kādu dienu Abiru pieminēja grāmatu “Likteņa bērns”, kas ir Abe administrācijas hronika, ko sarakstījis bijušais Asahi Shimbun galvenais redaktors Yoichi Funabashi.
Kad pirmo reizi dzirdēju par šo 5000 jenu vērto grāmatu, es aizdomājos: “Kāpēc Funabaši no Asahi to raksta?”.
Iemesls ir tāds, ka Asahi Shimbun galvenokārt ir atbildīgs par to, ka iedzina Abi stūrī, pasliktināja viņa stāvokli un pakļāva viņu nāvējošai lodei.
Arī Funabaši bija daļēji atbildīgs par to.
Turklāt tas netika darīts, sniedzot faktus, bet gan nepatiesus ziņojumus.
Vai, skaidrāk sakot, Funabashi un citi turpināja veikt terora aktus, maskējoties ar ziņošanu.
Cik daudz Funabashi varēja izvairīties no atbildības, kad runa bija par “politiķi Šinzo Abē”?
Ahiru savā grāmatas nodaļā “Kim Čenuns” norāda uz vienu no šīs problēmas aspektiem.
Šajā nodaļā Funabaši noraida Trampa un Kima Čenuna sarunas par nolaupīšanu kā “milzīgu neveiksmi”.
Tomēr Abiru apgalvo, ka viņš dzirdējis tieši no Abes: “Trampa pamudināts, Kim Čenuns atbildēja, ka ir gatavs tikties ar Abi.” Tomēr Abes apgalvojums, ka viņš ir gatavs tikties ar Kimu Čenunu, nav ticis ņemts vērā.
Turpretī Funabaši stāstītais ir tāds pats kā Ārlietu ministrijas arguments, kuram nav citu sasniegumu kā vien oponēšana Abem.
Viņš raksta, pamatojoties uz vienas puses argumentiem.
Viņam pilnīgi trūkst žurnālista kvalifikācijas.
Pirmkārt, Asahi, tostarp Funabaši, nav tiesīgs tik augstprātīgi rakstīt par Ziemeļu nolaupīšanas jautājumu.
Kad tika apstiprināta meitenes Megumi un Keiko Arimoto nolaupīšana, Asahi redakcijas rakstā rakstīja: “Nolaupīšanas jautājums ir šķērslis Japānas un Ziemeļkorejas attiecību normalizēšanai.”
Japānas iedzīvotājiem ir vienalga, vai Japānai nav diplomātisko attiecību ar Ziemeļkoreju.
Daudz svarīgāk ir atbrīvot nolaupītos japāņus.
Funabaši to pat nesaprot, un viņa kā galvenā redaktora nezināšana ir pārāk liela.
Piemēram, ir Austrumtimoras jautājums.
Sarunas ar Japānu ir senas.
Pirms kara, kad Japāna mēģināja paplašināt savus gaisa ceļus uz Dienvidaustrumāziju, Lielbritānija, ASV, Francija un Nīderlande aizliedza pat lidojumus virs savām kolonijām.
Tikai Portugāle atļāva lidojumus uz Austrumtimoru.
No Jokohamas caur Saipanu un Palau bija jāveic 6000 km garš ceļojums.
Šo maršrutu veica Dai Nippon Koku 97. tipa lidojošā laiva.
Tomēr uzreiz pēc kara sākuma starp Japānu un Amerikas Savienotajām Valstīm Austrumu Timoru pēc savas iniciatīvas iebruka Austrālijas un Nīderlandes spēki.
Viņi aizturēja 30 japāņus, tostarp Dai Nippon Koku darbiniekus.
Pēc tam, kad japāņu armija bija pakļāvusi Nīderlandes Indiju, viņi ar Portugāles valdības atļauju izkāpa krastā un izglāba ķīlniekus, sakaujot Austrālijas un Nīderlandes spēkus.
Tajā laikā “Portugāles gubernators bija noraizējies par salas iedzīvotāju sacelšanos un lūdza japāņu armiju palikt un uzturēt sabiedrisko kārtību” (Šiniči Jamašita, Šova sieviešu universitātes profesors).
Japānas armija nolēma palikt salā ar nosacījumu, ka ģenerālgubernators pārtrauks uzlikt salas iedzīvotājiem sāls nodokli un ļaus viņiem izmantot lauksaimniecības rīkus, kas bija aizliegti, jo tos varēja izmantot kā ieročus (Yoshimasa Nomura, Čibas Zinātņu institūta profesors, “Militārā stratēģija un militārā okupācijas politika”).
Salinieku slaktiņš un meli Austrumtimorā
Salu iedzīvotāji bija priecīgi, ka ir atbrīvoti no bada pēc tam, kad japāņu armija iemācīja viņiem audzēt rīsu laukus.
Japāņu karaspēkam tika nodrošinātas pat mierinājuma sievietes.
“Salinieki sadarbojās ar armiju. Kad salā iefiltrējās Austrālijas spiegi, salinieki par viņiem ziņoja un sagūstīja viņus, un tad viņi izplatīja dezinformāciju, lai izjauktu Austrālijas iebrukumu” (profesors Jamašita).
Kara laikā tā bija neticami veiksmīga militārā operācija, taču pēc kara japāņu militārie spēki tika demonizēti GHQ vadībā, un akadēmiķi un plašsaziņas līdzekļi nodarbojās ar kara vēstures viltošanu.
Vasedas Universitātes profesors Goto Keniči (Goto Kenichi) un Keio Universitātes profesore Aiko Kurasava (Aiko Kurasawa) cita starpā safabricēja melus, ka “japāņu armija iebruka Austrumtimorā, nogalinot 40 000 salinieku un pavadot laiku ar laupīšanu un izvarošanu”.
Neticami, ka Asahi to publicēja, pat necenšoties veikt jebkādu izpēti.
Funabaši arī aprija Goto un citu melus un rakstīja, ka “Japānai vajadzētu pārdomāt savu pagātni (par salu iedzīvotāju masveida slepkavošanu)”.
Vēl vairāk, viņi viegli apmuļķojās ar Austrumtimoras jauktās rases bērnu safabricēto neatkarības krāpšanas stāstu, un viņi lika Japānas valdībai izmaksāt viņiem reparācijas, piespiežot valdību izmaksāt 200 miljardus jenu nodokļu maksātāju naudas.
Japāna joprojām katru gadu viņiem piešķir 200 miljonus jenu.
Japāņi netic, ka zinātnieki un laikrakstu redaktori ir sazvērējušies, lai melotu, tāpēc viņi joprojām tic, ka “40 000 japāņu karavīru slaktiņš” ir patiesība.
Vēl viens piemērs Funabaši veselā saprāta trūkumam ir viņa runa Austrumāzijas ekonomikas forumā Honkongā 1992. gada oktobrī, kurā viņš teica: “Ja nebūtu Japānas, Rietumi būtu monopolizējuši pasaules rūpniecību, un viņi pārdotu mums rūpniecības ražojumus, piemēram, automašīnas un televizorus, par jebkuru cenu. Mēs viņiem būtu piegādājuši tikai izejmateriālus saviem ražojumiem par zemām cenām.”
“Tomēr Japāna dāsni mācīja mums savu zinātību un nodrošināja mūs ar savām tehnoloģijām. Tāpēc Āzijas valstis varēja ražot savas automašīnas, ledusskapjus un televizorus.”
Dīvainas “baltā cilvēka pielūgsmes” mentalitātes virsotne
“Ja nebūtu Japānas, mēs joprojām būtu spiesti dzīvot nabadzībā kā balto tautu vergi.”
Tā bija ļoti stimulējoša, bet precīza lekcija.
Funabaši bija auditorijā un dzirdēja šo runu.
Paskaites vidū viņš bija arī liecinieks tam, kā daudzi dusmīgi baltie cilvēki, raujot savas sēdvietas, izskrēja no zāles.
Tas bija liels skandāls.
Tomēr Funabaši nerakstīja ne par lekcijas saturu, ne par balto cilvēku uzvedību.
Diemžēl pārējie japāņu korespondenti lekciju ignorēja.
Japāņu korespondenti klausās un raksta par baltajiem cilvēkiem, kad viņi runā.
Ja lekciju lasītu kāds aziāts vai melnādains cilvēks, viņi to pat neaprakstītu.
Cilvēks, kurš bija šīs dīvainās balto cilvēku pielūgsmes virsotnē, bija Joiči Funabaši.
Grāmatu “Likteņa bērns” sarakstīja šāds cilvēks.
Tajā gan tiek skarts lielākais Asahi noziegums - meli par komforta sievietēm, ko Abe atmaskoja, taču tajā nav parādīta nekāda vainas apziņa.
Kāda nozīme ir virspusējam skatījumam uz Šinzo Abē, ko pauž cilvēks, kurš stāv uz Tokijas tiesas procesa vēsturiskā skatījuma?
Ginette Neveu -Sibelius Violin Concerto, 3rd mvt (1946)
