2019/7/14
“20. gadsimtā, līdz brīdim, kad Japāna devās uz Koreju, sievietēm tur nebija vārdu.”
Tā ir ievaddaļa ievada fragmentā Masajuki Takajamas jaunākajai grāmatai, ko sarakstījis žurnālists, kurš ir vienīgais pēckara pasaules žurnālists.
Redzot prezidenta Lī Mjūngbeka pēkšņās darbības, piemēram, piezemēšanos Takešimā mūža nogalē un tādus vārdus kā “imperatoram vajadzētu ierasties Korejā un atvainoties”, es aizdomājos, kāda ir Koreja vai kādi ir korejieši.
Kā jau minēju, es pirmo reizi sameklēju internetā, ko vairākkārt esmu nosaucis par lielāko bibliotēku cilvēces vēsturē, un tikai vienas stundas laikā sapratu Korejas = Korejas pussalas vēsturi un realitāti.
Es lepojos, ka esmu pirmais cilvēks, kurš pasaulei skaidri pateica, ka Korejas pussalu raksturo jangbanu šķira.
Kad es uzzināju par jangban klases būtību, es uzreiz sapratu, ka tā ir prototips Japānas jakuza maksātās “aizsardzības naudas” dīvainajam raksturam.
Gandrīz visi japāņu gangsteri ir Japānā dzīvojošie etniskie korejieši.
Viņi nestrādā, bet izspiež naudu no citiem un dzīvo no tās.
Tā ir ne tikai gangsteru, bet arī Korejas pussalas politiķu iezīme, un šī tradīcija pastāv vēl šodien, kad Japānas opozīcijas partijās darbojas naturalizēti korejiešu politiķi, kuri ir pārsteidzoši līdzīgi viņiem.
Nesens piemērs ir tiešs, ja aplūkojam Kima Čenuna un viņa partijas uzvedību ASV un Ziemeļkorejas samitā Singapūrā.
Viņiem ne tikai nebija lidmašīnas, ar kuru droši nokļūt Singapūrā, bet viņiem pat nebija naudas, lai samaksātu par naktsmītni (taču viņi, šķiet, neiebilda, ka dzīvo augstākās klases viesnīcā).
Viņi ne tikai apspiež savu tautu, bet arī turpina izstrādāt kodolieročus, vienlaikus spiežot to gandrīz līdz bada nāvei.
Cilvēkus, kuri ceļmalās pauž neapmierinātību ar valdību, aizved uz labošanas darba nometnēm, spīdzina un beigās nogalina.
Kad Apvienoto Nāciju Organizācija pirms dažiem gadiem ziņoja un sniedza ieteikumus par šiem smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkorejā, es biju pārsteigts, kad redzēju atklātās spīdzināšanas ierīces.
Iemesls bija tāds, ka realitāte, par kuru es stundas laikā uzzināju, bija tāda pati kā rīki, ko viņi izmantoja, lai atvestu cilvēkus uz savām muižām, ieslodzītu un spīdzinātu, kad cilvēki nespēja nodrošināt pieprasīto naudu vai pārtiku.
Šodien, šajā nodaļā, visiem Japānas iedzīvotājiem un cilvēkiem visā pasaulē ir jāzina absolūtā patiesība.
Līdz brīdim, kad 20. gadsimtā Japāna anektēja Koreju, sievietēm Korejas pussalā nebija vārdu.
Korejas pussalā valdīja karalis un jangban (aristokrāti), un visi pārējie iedzīvotāji tika diskriminēti.
Pat zinātnieki bija tādi paši.
Sievietes bija jangban privātīpašums vai paverdzināti cilvēki.
Tāpēc sievietēm nebija vārdu.
Jangbans pret sievietēm izturējās kā pret priekšmetiem.
Ne tikai viņu kungi izmantoja viņas kā seksuālās apmierināšanas objektus, bet arī viņu greizsirdīgās sievas spīdzināja līdz nāvei, iebāžot viņām dzimumorgānos nūjas un pēc tam iemetot viņu ķermeņus Hanas upē... Jangbanam par to nebija nekādu iebildumu.
Katru reizi, kad upe cēlās, līķi uzķērās uz upes krasta zariem, un tāda bija Korejas pussalas ikdienas dzīves realitāte līdz brīdim, kad Japāna anektēja šo valsti.
Citiem vārdiem sakot, Korejas pussala bija valsts, kurā lielākā daļa cilvēku bija vergi.
Kā ir ar Japānu?
Japāna ir valsts, kas nekad nav paverdzinājusi cilvēkus, kas pasaulē ir reta parādība (nav pārspīlēti teikt, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē), un japāņi vienmēr ir ienīduši cilvēku paverdzināšanas jēdzienu.
Ja Vikipēdijā sameklēsiet vārdu “Yasuke”, tas būs redzams no pirmā acu uzmetiena, bet es izvilkšu ievaddaļu.
Jasuke (nezināms dzimšanas un nāves gads) bija melnādains cilvēks, kas ieradās Japānā Kara valstu laikā.
Kā vergu, kas piederēja misionāram, viņš tika uzdāvināts karavadonim Oda Nobunagai.
Tomēr viņš tika pieņemts Nobunagas vasaļu dienestā, jo Nobunagai viņš patika.
(izlaidums)
Kad 1581. gada 23. februārī (1581. gada 27. martā) Valignano tikās ar Nobunagu, viņš tika ņemts līdzi kā vergs.
Kunga Oda Nobunagas hronikās ir rakstīts, ka “melnādains vīrs no kristīgās valsts ir ieradies ciemos”. Viņš ir aprakstīts kā aptuveni 26 vai 27 gadus vecs, “desmit vīru stiprs” un “melns kā vērsis”.
Jezuītu ikgadējā ziņojumā par Japānu teikts, ka Oda Nobunaga, kurš bija pārliecināts, ka šim cilvēkam patiešām ir tumša āda, izrādīja lielu interesi par melnādaino vīrieti, vienojās ar Valignano par viņa nodošanu viņam, deva viņam vārdu “Jasuke”, paaugstināja viņu līdz pilntiesīga samuraja statusam un nolēma viņu paturēt savā tuvumā.
Kā raksta Kaneko Taku, manuskriptā (glabājas Sokeikaku bibliotēkā), kas, domājams, ir oriģinālā manuskripta kopija, kas pārmantota Kaga Ota ģimenē, “Kunga Nobunagas hronikas” autora Ota Goiti pēctečos, ir aprakstīts, ka šim melnādainajam vīram, Jasukei, ir piešķirta privāta rezidence un īss zobens, un viņš dažkārt darbojas kā personīgais pavadonis.
Nepārspīlēsim, ja teiksim, ka jau no seniem laikiem Japānā valdīja patiesa demokrātija, kas pārējai pasaulei bija nesaprotama, un japāņi bija reta tauta, kurai nebija sajēgas izturēties pret citiem kā pret paverdzinātiem cilvēkiem.
Jurists, kurš bija beidzis Rikkyo universitāti un ieņēma nozīmīgu amatu Japānas Advokātu asociāciju federācijā, vairākkārt devās uz Apvienoto Nāciju Organizāciju, un laikraksts Asahi Shimbun publicēja nozīmīgu rakstu par Jošida Seidži meliem, izplatot to visā pasaulē.
Tādi juristi kā Fukušima Mizuho uzskrēja uz to kā uz lielisku materiālu, lai uzbruktu Japānas valdībai un izspiestu no tās naudu. Ziemeļkorejas spiegi Dienvidkorejā to uzķēra.
Attiecībā uz sievietēm, kas viņus iepriecināja, viņi teica: “Viņas nebija sievietes, kas viņus iepriecināja, viņas bija seksa verdzenes,”.
un intervijā laikrakstam World Daily News viņš lielījās, ka ir noskaidrojis faktu, ka viņas bija seksa verdzenes.
Vai šis vīrietis ar Korejas pussalas DNS, kas bija vergu valsts, līdz to anektēja Japāna, nav pilnīgi nevietā?
Kā redzams no Nobunagas piemēra, īstam japānim nekad neienāktu prātā doma par seksa vergiem.
Murotani Katsumi, viens no zinošākajiem komentētājiem par Koreju, savā ikmēneša slejā “Kaimiņvalsts veidols” žurnāla “Hanada” pašreizējā numurā ir skaidri parādījis, ka šāda attieksme pret citu cilvēku paverdzināšanu Korejā pastāv vēl šodien.
Viņa raksts ir arī obligāta lasāmviela japāņu tautai un cilvēkiem visā pasaulē.
Muļķi, kas sevi dēvē par intelektuāļiem un ir ļāvušies “bezdibeņa ļaunuma” un “ticamu melu” valsts visā pasaulē īstenotajai pret Japānu vērstajai propagandai, vēlēsies ielīst kādā bedrē, pirms nokļūs ellē un sapratīs, cik muļķīgi viņi ir bijuši.
Ar to tiks iepazīstināts turpmākajās nodaļās.
