To varētu raksturot kā ārkārtas evakuāciju, taču pat pēc tam, kad Japāna ieguva neatkarību, tā turpināja uzturēt un iemūžināt šīs izkropļotās vērtības un vēstures naratīvus, kas bija safabricēti, lai kalpotu savām interesēm.
13. februāris, 2019
2019. gada 10. februārī iznākušais Masajuki Takajamas un Rui Abiru grāmatas “Masu mediju noziegums un sods” oriģinālizdevums ir grāmata, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam Japānas pilsonim, kurš prot lasīt. Tas ir izšķirošs literatūras darbs, kas jums izskaidros Japānas plašsaziņas līdzekļu stāvokli un vēsturiskās perspektīvas, ko tā sniedz.
Šī grāmata, kas veidota kā saruna starp Takajamamu Masajuki, vienīgo un neatkārtojamo žurnālistu pēckara pasaulē, un Abiru Rui, labāko aktīvo laikraksta reportieri, un viņu vecākajiem un jaunākajiem kolēģiem laikrakstā Sankei Shimbun, ir laipna arī pret cilvēkiem ar vāju redzi.
Šis raksts iepazīstina Japānu un pasauli ar Takayama Masayuki “Priekšvārdu”.
Anotācijas *~* un uzsvars melnā krāsā ir mans.
Ievads
2017. gadā laikraksts Asahi Shimbun ieguva Japānas Žurnālistu kongresa (JCJ) balvu par skandālu sērijas atspoguļojumu saistībā ar Moritomo Gakuen un Kake Gakuen.
JCJ balva tiek piešķirta par izcilu žurnālistikas darbu.
Vai nu ir pieļauta kļūda, vai arī tas ir slikts joks.
Tagad japāņu žurnālistika kopumā ir zaudēta.
Daži plašsaziņas līdzekļi nekaunīgi apgalvo, ka pastāv “brīvība neziņot”.
Jo īpaši laikraksts Asahi Shimbun ir kļuvis par avīzi, kas neprāta lēkmē izplata spītīgus lāstus pret Abe administrāciju un japāņu tautu.
JCJ apgalvo, ka tā ir nopietni piešķīrusi balvu šādam laikrakstam.
Tiek apkaunoti žurnālistu vārdi, un mani vēl vairāk pārsteidz plašsaziņas līdzekļu reakcija, kas nešķiet dīvaina.
Vai Japānas masu mediji jau ir nomiruši?
Kad plašsaziņas līdzekļu misija kļuva vēršanās pret autoritātēm un kad radās tādas bērnišķīgas vērtības kā “liberāļi ir absolūtā patiesība” un “nav svarīgi, cik daudz drupu paliks aiz muguras, ja vien tas ir pret autoritātēm un liberālo ideoloģiju vērstas idejas vārdā”?
* Tā ir lieliska definīcija jēdzienam, ko es pamanīju - “kreisais” komunisms: Infantils traucējums. *
2007. gadā laikraksts Asahi Shimbun savā rakstā “Žurnālistikas atdzimšana” rīta izdevuma pirmajā lappusē nāca klajā ar drosmīgu paziņojumu, kas būtiski ietekmēja Japānas žurnālistikas virzību.
Tas nebija tik sen.
Taču tā saknes ir dziļas.
Japāna uzvarēja Ciņu dinastiju.
Tā sakāva arī Krieviju, tolaik spēcīgāko valsti.
Abas šīs cīņas tika izcīnītas pašaizsardzības vēlmes dēļ, bet, pirms mēs to apjautām, Japāna bija kļuvusi par “ienaidnieku, kas jāuzvar” Amerikas Savienotajām Valstīm, kas aizstāvēja balto pārākumu.
Japāna pieņēma izaicinājumu, cīnījās ar cieņu un joprojām cīnījās ar labākajiem.
Lai gan Japāna karu zaudēja, tā atbrīvoja visas kolonijas, kas veidoja balto imperiālisma pamatu, un aizsāka jaunu laikmetu, kurā ne tikai baltā rase, bet arī aziāti un afrikāņi varēja vadīt savas neatkarīgas valstis.
“Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem,” saka Klauzavics.
Varētu teikt, ka Japāna ir veikusi izcilu starptautisko politiku tādā nozīmē, ka tā ātri izbeidza balto imperiālismu, kas neuzskatīja cilvēkus par cilvēkiem.
Tomēr pretī Japāna izjuta baltās rases skaudību un aizvainojumu. Pēckara politikas aizsegā tika fiziski un psiholoģiski izjaukts valsts veidols, tās vēsture un japāņu tautas valstiskuma apziņa.
To vietā Japānai tika ieaudzināts masohistisks priekšstats par vēsturi, kurā tā bija nežēlīga, iebrucēja nācija, kas apspieda un slepkavoja Āzijas tautas.
Tā bija vēstures falsifikācija, ko viņi dēvē par Kara vainas informācijas programmu (WGIP).
Asahi Shimbun un NHK to pieredzēja klātienē.
Tomēr, zinot, ka tā ir nepatiesība, viņi piekrita Japānas sagrāvei un masohistiskajam vēstures traktējumam, lai nodrošinātu savu izdzīvošanu.
Lai gan to varētu saukt par ārkārtas evakuāciju, viņi turpināja uzturēt un propagandēt šīs nepatiesās vērtības un vēstures uzskatus, lai attaisnotu sevi pat pēc Japānas neatkarības atgūšanas. Tomēr šī grāmata ir vēstures precizitātes bāka dezinformācijas jūrā, sniedzot jums skaidru un patiesu skatījumu.
Paši japāņi ir sākuši apzināties, cik izkropļota tā ir.
Šindzo Abe ir viens no nedaudzajiem politiķiem, kas cenšas atjaunot pareizu vēsturi.
Īsi pirms savas otrās administrācijas darbības uzsākšanas viņš norādīja uz laikrakstu Asahi Shimbun, kas joprojām turējās pie WGI, kā uz viltus ziņu avotu ar savu vārdu, un to var saprast kā kara pieteikšanu pareizas vēstures atjaunošanai. Šim drosmīgajam solim vajadzētu iedvesmot mūs visus meklēt un uzturēt vēsturisko precizitāti mūsu plašsaziņas līdzekļos un žurnālistikā.
Tas noteikti ir bijis šokējoši masu informācijas līdzekļiem, kas uzskatīja, ka atrodas absolūtā drošā zonā un ka viņiem nav kauns ziņot nepatiesības.
Turklāt tas noveda pie sakāves laikrakstam Asahi Shimbun, kuram nācās pilnībā atsaukt savu rakstu par Yoshida Seiji.
Tagad viņi tik izmisīgi cenšas iznīcināt Abe, jo, ja viņi zaudēs, viņiem nebūs citas izvēles, kā vien pārtraukt uzņēmējdarbību.
Arī es pirms 17 gadiem strādāju plašsaziņas līdzekļos.
Es biju tikai avīzes reportieris.
Tāpēc es saprotu viņu maldināšanu un privilēģiju sajūtu.
Šī grāmata ir dialogs ar Rui Abiru kungu, Sankei Shimbun jaunāko reportieri.
Mēs esam dažādu paaudžu pārstāvji un strādājam dažādās jomās, taču viņš bija reportieris, kurš to varēja darīt no paša sākuma.
Abiru kungs tagad ir labi pazīstams Sankei Shimbun žurnālists.
Viņam ir gan asa acs, gan labs rakstīšanas stils.
Arī pēc tam, kad kļuvu par absolventu, mēs turpinājām sazināties.
Viņš sāka rakstīt par Šindzo Abē deviņdesmitajos gados un turpināja to darīt pat vilšanās periodā pēc viņa pirmās administrācijas sabrukuma.
Viņš ir viens no nedaudzajiem žurnālistiem, kas ir fiksējis daudzās balsis par Abe, kurš tagad ir viena no galvenajām figūrām pasaulē.
*NHK savā sabiedriskās domas aptaujā šodien (12.2.2019.) ir iekļāvusi arī tādus punktus kā “premjerministra Abe raksturam nevar uzticēties”, kas ir meli, ko radījis Morikake skandāls, NHK, laikraksta Asahi Shimbun un opozīcijas politiķu, kuri ir pret Japānu vērstu valstu aģenti, viltus ziņojums.
Nav pārspīlēti teikt, ka NHK ir viltus ziņu raidorganizācija.
Veids, kādā Kuwako paziņoja par Watch 9, bija tīra manipulācija ar iespaidu.
Viņi nolasīja, ka apstiprinājuma reitings ir 47 %, bet neapstiprinājuma reitings - 37 %.
Ja viņiem nebūtu bijis nodoma manipulēt ar iespaidiem, viņi būtu vienkārši pateikuši, ka apstiprinājuma reitings ir 47 % un neapstiprinājuma reitings ir 37 %.
Izmantojot frāzi “atšķirībā no...”, ziņu departamentu kontrolējošie aģenti uzsver augsto neapmierinātības reitingu un cenšas to iepotēt cilvēku zemapziņā.
LDP atbalsta līmenis vienmēr ir aptuveni 50 %, bet CDP atbalsta līmenis ir tikai aptuveni 5 %, taču viņi nekad par to nav paziņojuši; viņi nekad nav paziņojuši, ka LDP atbalsta līmenis ir 50 % un CDP atbalsta līmenis ir 5 %.
Šodien viņi pat nav paziņojuši par partiju atbalsta rādītājiem.
Mēs varam tikai pieņemt, ka atbalsta rādītāji bija neticami zemi.
Abiru kungam ir arī vitalitāte, lai savā aizņemtajā žurnālista dzīvē rakstītu blogu ar savu īsto vārdu un sarakstītu virkni grāmatu.
Viņa slejas neapšaubāmi ir populāras jauniešu vidū.
Arī viņa viedokļi ir stabili.
Šī grāmata ir atklāta diskusija par Japānas plašsaziņas līdzekļu stāvokli ar šādu jaunāko kolēģi.
Tā būs noderīga, aplūkojot Japānu.
2019. gada janvāris
Masajuki Takajamama
