Turpmāk lasiet šodien publicēto pēdējo daļu no Joko Sakurai regulārās rubrikas iknedēļas žurnālā Shincho.
Arī šis raksts pierāda, ka viņa ir nacionālā bagātība, augstākā nacionālā bagātība, kā to definē Saičo.
Tas ir obligāti jāizlasa ne tikai Japānas iedzīvotājiem, bet arī cilvēkiem visā pasaulē.
LDP jaunā prezidenta Ishiba vadībā ir zaudējusi.
Ja par LDP prezidentu kļūs Šigeru Išiba, Japānas ekonomika apstāsies, un mūsu valsts kļūs nabadzīga.
To es jau sen esmu rakstījis un teicis.
Un tagad parādās pazīmes, ko es paredzēju.
Kad Sanae Takaiči pirmajā balsošanas kārtā par LDP prezidentu uzvarēja Išibu, akciju tirgus strauji pieauga, valūtas kurss samazinājās, uzlabojot daudzu uzņēmumu rādītājus.
Tiklīdz Ishiba atgriezās no aizmugures pēdējā balsošanas kārtā, akciju tirgus strauji kritās, un jenas kurss atguva savu iepriekšējo vājumu.
Nikkei vidējais kurss 30. septembrī, ieskaitot brīvdienas, vienā brīdī kritās par vairāk nekā 2000 jenu.
Finanšu ministrija cenšas iegremdēt Japānu deflācijas aukstajā ellē, pieņemot nodokļu palielināšanas politiku, kurā fiskālās disciplīnas prioritāte ir lielāka par ekonomikas izaugsmi.
Jaunais vadītājs Išiba kungs ir stingri atbalstīts un turēts Finanšu ministrijas rokās.
Arī Jošihiko Noda, kurš ir iecelts par Konstitucionāli demokrātiskās partijas vadītāju, seko Finanšu ministrijas rīkojumiem.
Redzot šos abus vīrus sēžam kopā televīzijas raidījumos, var redzēt, ka viņi ir ļoti līdzīgi gan izskata ziņā, gan savā politikā, kas paredz fiskālās disciplīnas prioritāti un noslieci uz nodokļu paaugstināšanu Finanšu ministrijas vadībā, gan idejās, kas ļauj imperatoram sieviešu kārtas līnijā satricināt Japānas nacionālā rakstura pamatus.
Turklāt viņi ir dzimuši vienā gadā.
It kā viņi būtu “divpusēji dvīņu brāļi dvīņi”.
Kad abi vīrieši sēž viens otram blakus, šķiet, ka starp LDP un CDP nav nekādas atšķirības.
Išiba kunga drošības koncepcijā ir iekļauta ideja par NATO Āzijas versiju.
Japānas Demokrātiskās partijas (CDP priekštece) līderis Jukio Hatojama arī izvirzīja ideju par Austrumāzijas kopienu.
Iespējams, ka šie priekšlikumi tika izteikti uzreiz, bez pietiekamas sagatavošanās.
Grūti ticēt, ka tie bija priekšlikumi, kuros bija rūpīgi ņemtas vērā Japānas nacionālās intereses.
Ideja par NATO Āzijas versiju tika nekavējoties kritizēta kā “nepraktiska, bet stratēģiski nepārdomāta” (Kelly A. Grieco, Stimsona centra vecākais pētnieks).
Išiba kungs arī minēja nepieciešamību pārskatīt Japānas un ASV nolīgumu par bruņoto spēku statusu, kas arī izraisīja jautājumus un bažas no ASV puses.
Reaģējot uz to, viņš steigšus iesniedza rakstu ar nosaukumu “Japānas ārpolitikas nākotne” ASV ideju laboratorijai Hudson Institute.
Uzticības zudums
Raksta galvenā doma bija, ka NATO Āzijas versijas izveide ir būtiska, lai atturētu Ķīnu.
Jau ir četrotne (Japāna-ASV-Austrālija-Indija), AUKUS (ASV-Āfrika-Austrālija) un de facto “trīs valstu alianse” - Japāna-ASV-Dienvidkoreja. Japānai ir arī “2+2” kvazisavienības attiecības ar Kanādu, Austrāliju, Filipīnām, Indiju, Apvienoto Karalisti, Franciju u. c.
Ja šīs alianses attiecības tiks uzlabotas, tās būs iespējams attīstīt par NATO Āzijas versiju, kuras kodolu veidotu Japānas un ASV alianse.
ASV paplašinātā atturēšanas stratēģija vairs nedarbojas.
Āzijas NATO versija to kompensēs, un īpaši būtu jāapsver ASV kodolieroču koplietošana un kodolieroču ieviešana. Išiba kungs arī rakstīja, ka viņa administrācijas laikā Japānas un ASV alianse tiks pacelta līdz tādam pašam līmenim kā ASV un Lielbritānijas alianse, un Japānai būs sava militārā stratēģija un tā kļūs par “līdzvērtīgu valsti” ASV.
Nav nekāda iemesla iebilst pret Japānas un ASV attiecību stiprināšanu vai Japānas neatkarības nodrošināšanu drošības jomā.
Jautājums ir par to, kā to īstenot.
Ja Japāna kopā ar ASV kļūtu par NATO Āzijas versijas kodolu, tas nozīmētu, ka gadījumā, ja kādai dalībvalstij tiktu uzbrukts, Japāna sūtītu pašaizsardzības spēkus cīnīties tās valsts vārdā, kura tika iebrukta.
Vai Japāna to varētu darīt tagad?
Politiķim, kurš gatavojas kļūt par premjerministru, ir liela problēma sniegt šādu paziņojumu, neparādot konkrētu ceļu uz šādām nozīmīgām pārmaiņām, kas var izraisīt uzticības zaudēšanu.
Ishiba kungam būtu jāievēro reālistisks skatījums un jāvirza Japāna pareizajā virzienā.
Pašlaik mūsu valstij draud Ķīnas kodolieroču draudi.
Tas ir sasniedzis līmeni, kas ir daudz augstāks par mūsu iztēli, un es nedomāju, ka mums ir laiks vai enerģija pārskatīt Spēku statusa nolīgumu vai izveidot NATO Āzijas versiju.
Ķīnas kodolieroču spējas pieaug ārkārtīgi strauji.
Ķīna, kuras rīcībā pašlaik ir 500 kodolgalviņas, ir atteikusies no iepriekšējās “minimālās atturēšanas stratēģijas” (t. i., kodolieroču turēšana pašaizsardzībai, bet to minimuma ierobežošana) un ir sākusi īstenot “savstarpēji garantētas iznīcināšanas stratēģiju” (t. i., ja tiks uzsākts kodoluzbrukums, Ķīna atbildēs ar kodoltriecienu, lai iznīcinātu uzbrucēju valsti).
Šīs stratēģiskās maiņas pamatā ir tas, ka Ķīnas kodolspējas ir sasniegušas citu līmeni nekā iepriekš, un tas ir devis Ķīnai pārliecību.
Kādā domnīcas “National Institute for Basic Issues” izpētes grupas sanāksmē tika ziņots, ka Ķīnas kodolspējas centrā ir no zemes palaižamās starpkontinentālās ballistiskās raķetes (ICBM) un ka Ķīna ir pabeigusi vairāk nekā 350 bunkuru šo raķešu palaišanai.
Ja mēs aplūkojam tikai starpkontinentālo raķešu silosus, tad Ķīnā ir gandrīz 400, kas ir 2,5 reizes vairāk nekā ASV.
Tiek apgalvots, ka Ķīnā pašlaik ir sistēma, kas ļauj izšaut aptuveni 240 stratēģiskās kodolgalviņas uz Amerikas Savienoto Valstu kontinentālo daļu.
Ir videomateriāli, kuros fiksētā stāvoklī novērotas Ķīnas bunkuru atrašanās vietas, izmantojot civilos satelītus, kas ir Tokijas Universitātes Jū Koizumi (Yu Koizumi) progresīvās zinātnes un tehnoloģiju pētniecības centra un Bunji Ohara (Bunji Ohara) Sasakawa miera fonda kopīgu pētījumu rezultāts.
Šajos kadros redzams, ka katrā bunkurā ir ievērojama caurule, ko sauc par kanisteru, kas ierakts zemē izraktā bedrē, un ka raķetes tiek uzglabātas šajā kanisterā.
Katrs bunkurs ir būvēts 2,5 līdz 3 km attālumā.
Ķīnas realitāte
No otras puses, kā atklāj Nacionālā zemes un infrastruktūras pārvaldības institūta veiktā satelītattēlu analīze, bunkuru vietas ieskauj elektropārvades līnijas, un tām cauri ved divu joslu ceļi.
Katru bunkuru sedz vāks, kura izmēri ir 152 m x 87 m, un vāku un laukumu ārpus tā, kas ir pamatīgi apbērts ar zemi, aizsargā dubults dzeloņstiepļu žogs.
Tas, iespējams, ir paredzēts eksplozijas gadījumā bunkura iekšpusē.
Augustā Baidena administrācijas augsta ranga amatpersona paziņoja, ka, visticamāk, Ķīna ir sākusi raķešu iekraušanu katrā bunkurā.
Tiek uzskatīts, ka Ķīna var saražot 50 starpkontinentālās ballistiskās raķetes gadā un līdz 2030. gadam - aptuveni 100 kodolgalviņas gadā, kuras var iekraut starpkontinentālajās ballistiskajās raķetēs.
Aprēķinot no tā, pēc četriem gadiem, t. i., 2028. gadā, visi 350 Ķīnas bunkuru būs aprīkoti ar raķetēm.
Eksperti arī norāda, ka nav konkrētu pierādījumu, kas izslēgtu iespēju, ka Ķīnas bākas ir savienotas pazemē.
Ja tas tā ir, iespējams, ka viņi cenšas sarežģīt analīzi, apvienojot bunkurus, kuros atrodas raķetes ar kodolgalviņām, ar tukšiem bunkuriem.
Tāda ir Ķīnas reālā situācija.
Amerikas Savienoto Valstu ienaidnieki neaprobežojas tikai ar Ķīnu.
Tie ir arī Krievija, Ziemeļkoreja un, iespējams, Irāna.
Ja samazināsies Amerikas Savienoto Valstu spēja aizsargāt savu teritoriju, samazināsies arī tās paplašinātās atturēšanas uzticamība.
Tas būtu pretrunā Japānas nacionālajām interesēm.
Tas, ko Japāna var darīt, ir papildināt Amerikas Savienotās Valstis un stiprināt abu valstu spēku.
Eksperti uzsver, ka, lai to panāktu, jau tagad ir jārīko konkrētas diskusijas.
Piemēram, ja Gaisa pašaizsardzības spēki varētu uzpildīt degvielu ASV stratēģiskajiem bumbvedējiem gaisā, palielinātos laiks, ko ASV spēki varētu pavadīt patrulējot ūdeņos ap Japānu.
Ir pienācis laiks ieklausīties ierosinājumā, ka šāda veida kopīga rīcība būtu atturēšanas līdzeklis pret Ķīnu.
Tas ir daudz reālāk nekā NATO Āzijas versija, kas tika noraidīta ar ņirgāšanos kā “ilūzija”.
